vai tiešām citplanētieši???

Citu planētu iemītnieki tiek raksturoti visai atšķirīgi

Nav iespējams konkrēts Kosmosa viesu portrets, jo aculiecinieku apraksti ir ļoti dažādi. Ir bijuši vairāki mēģinājumi «svešiniekus» klasificēt, taču līdz šim par veiksmīgāko tiek uzskatīts Žadera Pereiras darbs, kas ir publicēts pasaules lielākajos ufoloģijas izdevumos.

Aptuvenais citplanētiešu augums ir minēts 197 gadījumos, no tiem 123 gadījumos tas ir no 90 līdz 160 centimetriem, 43 gadījumos — no 165 līdz 185 centimetriem, 27 — no diviem līdz trim metriem. Minēti arī liliputi — ap 15 centimetru gari — un milži, kuru augums ir četri pieci metri. Ādas krāsa ir norādīta 77 gadījumos. 28 gadījumos minēta balta vai «normāla» āda, 28 — tumša, melna, pelēka vai dzeltena, piecos gadījumos — sarkana, vienā— zilgana un tikai septiņos — zaļa, lai gan par maziem zaļiem cilvēciņiem tiek runāts visai bieži.

Gribi tici... gribi ne...

šī diena man ir palikusi atmiņā kā ļoti īpaša, līdz šim nevienam to netiku stāstījusi, jo mani uzskatītu vienkārši par traku. Jūs varat ticēt vai neticēt, bet es jums izstāstīšu savas emocijas un iespaidus, kas mani pārņēma sastopoties ar kautko pārdabisku.
Tā bija skaista jūlija nakts, mēs ar draugiem nakšņojām manā dārzā. Man bija daudz kas sakrājies uz sirds, tāpēc nolēmu doties naksnīgā pastaigā. Svaigais gaiss, zvaigžņotā debess, sienāžu dziesmiņas un es eju pārņemta ar savām domām, te pēkšņi savāda dūkoņa izjauc manu harmoniju. Domāju, varbūt tā ir mašīna, nē skaņa nāk no debesīm, varbūt lidmašīna, nē, tā skaņa ir savādāka. Es apstājos, ieklausos... skaņa vārdiem neaprakstāma, savāda, tāda kā nedaudz metāliska, tādu nekad agrāk nebiju dzirdējusi... nezinu kā lai to apraksta, lai jūs kaut nedaudz varētu iztēloties, ko sadzirdēju es. Skaņa nāca no meža puses, tāda kā vilinoša un maiga manām ausīm... Man sareiba galva, neizpratne, mulsums un tūkstoš domu rosījās galvā, bet manas kājas nes mani tuvāk un tuvāk savādajam troksnim. Es gāju pa meža taku viegli kā pūciņa, te pēkšņi virs manis uzplaiksnī spoža gaisma, kas izgaismo mežu man apkārt, viss itkā apstājas un sastingst, es arī palieku kā zemē iemieta. Un tā es tur stāvēju un skatījos gluži kā apmāta, noburta, nekādu emociju, ne baiļu, ne intereses, nekā, tukšums galvā un tukšums sirdī tik vien kā acis spēj redzēt un ausis saklausīt. Tad spožā gaisma kļuva blāvāka un blāvāka, tā itkā attālinājās no manis. Un jo tālāk bija gaisma un savādais troksnis, jo straujāk sāka pukstēt mana sirds. Viss itkā palēnām atdzīvojās un atžirgu arī es... tikai tad sāku aptvert redzēto un dzirdēto... mani pārņēma bailes un panika un es skreeju, skrēju atpakaļ pie draugiem un civilizācijas...

rakstīju sen, kāds bija garastāvoklis? spriediet paši...

Ieklausies, vai dzirdi kā mana dvēsele kliedz
paraugies vai redzi asaras saltas kā sniegs
bet protams tu neklausies, tu neskaties
es šeit nēsmu vai tu tikai izliecies?
Melns un balts labs un slikts
it viss šajā pasaulē ir iedalīts
Salauzta sirds pieder pie lietas
Jo tavā sirdī man nau vietas
Tā pat kā vietas nav man pasaulē
mani neredz, nedzird, ignorē!

Mani spārni ir aizlauzti piedzimstot, mans lidojums vienmēr ir kritiens(klondaika)

asaras acīs...

Asaras acīs un sirdij tik smagi
Liekas pat brīnums vairs neglābs mani
Es nokrītu bezspēkā zemē uz ceļiem
Un skatos uz tevi ar sakostiem zobiem
Es esmu tik niecība tavā priekšā
Tu varenā, labākā, apburošā
Vārdi man krājas gan prātā, gan sirdī
Es tevi ienīstu, vai tu to dzirdi?
Man riebjas pat tavs pieskāriens
To zini tu un zin ikviens
Es zinu ka rīt būs jauna diena
Un tu neiztiksi bez uzbrauciena
Bet tici man es to nepieļaušu
Un savu laimi tev neatdošu!

nezinu kā lai nosauc...

Dzejolītis bez nosaukuma

Man gribas tev pieiet klāt un pasacīt
Kā mani vilina tavas acis skumīgās
Man gribas tevi notvert un noskūpstīt
Un tad aizmukt no tevis kur pagadās
Vai vēl labāk mēs aizmuktu abi
Kaut uz otru pasaules malu
Un mums kopā būtu tik labi
No rītiem uz vientuļas salas
Mēs liedagā dejotu tango
Bet vakarā uz augstas klints malas
Mēs divatā spēlētu loto
Tu būtu ar mani tik laimīgs
Tevī būtu tik patiesas jūtas
Tā nebūs, bet kas pie tā vainīgs
TU! vai man tikai liekas?

Tev liekas...

Tev liekas, man viss ir tik viegli
Un saapināt tevi man prieks
Mani vārdi tev ir lieki
Mana bauda ir likt tev ciest.

Man nevajag lai tu saprastu
Jo nesapratīs mani nekad
Man vajag lai tu piedotu
Kaut mazliet, kaut vismaz.

Tu biji pelnījis ko labāku
Kas prastu to novērtēt
Jo tas ko tu sniegtu un dāvātu
Var jaukākai piederēt.

Tu drošvien, ienīsti mani
Par patiesi sacītiem vārdiem
Bet lieta tāda, es nemīlu tevi
Tāpēc lūdzu es vēlreiz, piedod!!!