Gribi tici... gribi ne...

šī diena man ir palikusi atmiņā kā ļoti īpaša, līdz šim nevienam to netiku stāstījusi, jo mani uzskatītu vienkārši par traku. Jūs varat ticēt vai neticēt, bet es jums izstāstīšu savas emocijas un iespaidus, kas mani pārņēma sastopoties ar kautko pārdabisku.
Tā bija skaista jūlija nakts, mēs ar draugiem nakšņojām manā dārzā. Man bija daudz kas sakrājies uz sirds, tāpēc nolēmu doties naksnīgā pastaigā. Svaigais gaiss, zvaigžņotā debess, sienāžu dziesmiņas un es eju pārņemta ar savām domām, te pēkšņi savāda dūkoņa izjauc manu harmoniju. Domāju, varbūt tā ir mašīna, nē skaņa nāk no debesīm, varbūt lidmašīna, nē, tā skaņa ir savādāka. Es apstājos, ieklausos... skaņa vārdiem neaprakstāma, savāda, tāda kā nedaudz metāliska, tādu nekad agrāk nebiju dzirdējusi... nezinu kā lai to apraksta, lai jūs kaut nedaudz varētu iztēloties, ko sadzirdēju es. Skaņa nāca no meža puses, tāda kā vilinoša un maiga manām ausīm... Man sareiba galva, neizpratne, mulsums un tūkstoš domu rosījās galvā, bet manas kājas nes mani tuvāk un tuvāk savādajam troksnim. Es gāju pa meža taku viegli kā pūciņa, te pēkšņi virs manis uzplaiksnī spoža gaisma, kas izgaismo mežu man apkārt, viss itkā apstājas un sastingst, es arī palieku kā zemē iemieta. Un tā es tur stāvēju un skatījos gluži kā apmāta, noburta, nekādu emociju, ne baiļu, ne intereses, nekā, tukšums galvā un tukšums sirdī tik vien kā acis spēj redzēt un ausis saklausīt. Tad spožā gaisma kļuva blāvāka un blāvāka, tā itkā attālinājās no manis. Un jo tālāk bija gaisma un savādais troksnis, jo straujāk sāka pukstēt mana sirds. Viss itkā palēnām atdzīvojās un atžirgu arī es... tikai tad sāku aptvert redzēto un dzirdēto... mani pārņēma bailes un panika un es skreeju, skrēju atpakaļ pie draugiem un civilizācijas...