piedod

Tev liekas, man viss ir tik viegli
Un saapināt tevi man prieks
Mani vārdi tev ir lieki
Mana bauda ir likt tev ciest.

Man nevajag lai tu saprastu
Jo nesapratīs mani nekad
Man vajag lai tu piedotu
Kaut mazliet, kaut vismaz.

Tu biji pelnījis ko labāku
Kas prastu to novērtēt
Jo tas ko tu sniegtu un dāvātu
Var jaukākai piederēt.

Tu drošvien, ienīsti mani
Par patiesi sacītiem vārdiem
Bet lieta tāda, es nemīlu tevi
Tāpēc lūdzu es vēlreiz, piedod!!!

tas tā pasen rakstīts...

No rīta agri kad pamostos,
Ikreiz par tevi es atceros
Man nav ne jausmas kas ir tas,
Kas tevī mani piesaista
Es nezinu kas tu esi,
Bet es nespēju aizmirst tevi
Un man vienalga ir viss
Kaut arī tu būtu izgaisis
Man gribētos pieiet klāt un pasacīt
Savas izjūtas tikai tev izstāstīt
Nav drosmes un trūkst man vārdu
Un ja būtu tad ko gan es teiktu?
Vai to ka es nespēju izturēt dienu... nevienu
Kad neredzu tavas acis un tavu smaidu
Bet kāda ir jēga no tā visa
Ja es tev esmu tukša vieta...

kādreiz bija arī tā :D

Tāds savāds reibums pārņem tevi,
Tu nespēj vairs valdīt pats pār sevi.
Tev pēkšņi tik ļoti gribas ar mani,
Būt kopā, būt līdzās kaut uz mirkli.
Jums liksies, ka tā ir mīlestība,
Nē, tik vien kā dzēruma ilūzija.
Es gaidu, nu saki un nepievil mani,
Pietiek ar to, ka es sāpinu tevi.
Bet sāp man pašai daudz vairāk,
Tur iekšā, tur manī, dziļāk.
Tur manā sirdī,
Vai tu to dzirdi?
Un tas viss dēļ nieka vārdiem trīs,
Jo es teicu : Tu neesi pelījis!
Bet nekad neteikšu tā vairs es,
Jo esi pelnījis visvairāk uz pasaules!

pašam labākajam draugam ;)

Es negribu atgriezties tai dienā,
kad biju šai pasaulē viena
Viena es mīlēju, viena es cietu
Zeme mani aprītu, ja es tevi neuzietu
Ir tik labi būt vienmēr tev blakus
Un dzirdēt sirdij tīkamus vārdus
Tu man iemācīji mīlēt, mīlēt no visas sirds
Kopā ar tevi nekas nav vairs sarežģīts
Es nemīlu tevi tāpat,es mīlu no visas sirds
Jo tu esi mans labākais draugs, kas gan cits!

vai tiešām citplanētieši???

Citu planētu iemītnieki tiek raksturoti visai atšķirīgi

Nav iespējams konkrēts Kosmosa viesu portrets, jo aculiecinieku apraksti ir ļoti dažādi. Ir bijuši vairāki mēģinājumi «svešiniekus» klasificēt, taču līdz šim par veiksmīgāko tiek uzskatīts Žadera Pereiras darbs, kas ir publicēts pasaules lielākajos ufoloģijas izdevumos.

Aptuvenais citplanētiešu augums ir minēts 197 gadījumos, no tiem 123 gadījumos tas ir no 90 līdz 160 centimetriem, 43 gadījumos — no 165 līdz 185 centimetriem, 27 — no diviem līdz trim metriem. Minēti arī liliputi — ap 15 centimetru gari — un milži, kuru augums ir četri pieci metri. Ādas krāsa ir norādīta 77 gadījumos. 28 gadījumos minēta balta vai «normāla» āda, 28 — tumša, melna, pelēka vai dzeltena, piecos gadījumos — sarkana, vienā— zilgana un tikai septiņos — zaļa, lai gan par maziem zaļiem cilvēciņiem tiek runāts visai bieži.

Gribi tici... gribi ne...

šī diena man ir palikusi atmiņā kā ļoti īpaša, līdz šim nevienam to netiku stāstījusi, jo mani uzskatītu vienkārši par traku. Jūs varat ticēt vai neticēt, bet es jums izstāstīšu savas emocijas un iespaidus, kas mani pārņēma sastopoties ar kautko pārdabisku.
Tā bija skaista jūlija nakts, mēs ar draugiem nakšņojām manā dārzā. Man bija daudz kas sakrājies uz sirds, tāpēc nolēmu doties naksnīgā pastaigā. Svaigais gaiss, zvaigžņotā debess, sienāžu dziesmiņas un es eju pārņemta ar savām domām, te pēkšņi savāda dūkoņa izjauc manu harmoniju. Domāju, varbūt tā ir mašīna, nē skaņa nāk no debesīm, varbūt lidmašīna, nē, tā skaņa ir savādāka. Es apstājos, ieklausos... skaņa vārdiem neaprakstāma, savāda, tāda kā nedaudz metāliska, tādu nekad agrāk nebiju dzirdējusi... nezinu kā lai to apraksta, lai jūs kaut nedaudz varētu iztēloties, ko sadzirdēju es. Skaņa nāca no meža puses, tāda kā vilinoša un maiga manām ausīm... Man sareiba galva, neizpratne, mulsums un tūkstoš domu rosījās galvā, bet manas kājas nes mani tuvāk un tuvāk savādajam troksnim. Es gāju pa meža taku viegli kā pūciņa, te pēkšņi virs manis uzplaiksnī spoža gaisma, kas izgaismo mežu man apkārt, viss itkā apstājas un sastingst, es arī palieku kā zemē iemieta. Un tā es tur stāvēju un skatījos gluži kā apmāta, noburta, nekādu emociju, ne baiļu, ne intereses, nekā, tukšums galvā un tukšums sirdī tik vien kā acis spēj redzēt un ausis saklausīt. Tad spožā gaisma kļuva blāvāka un blāvāka, tā itkā attālinājās no manis. Un jo tālāk bija gaisma un savādais troksnis, jo straujāk sāka pukstēt mana sirds. Viss itkā palēnām atdzīvojās un atžirgu arī es... tikai tad sāku aptvert redzēto un dzirdēto... mani pārņēma bailes un panika un es skreeju, skrēju atpakaļ pie draugiem un civilizācijas...

rakstīju sen, kāds bija garastāvoklis? spriediet paši...

Ieklausies, vai dzirdi kā mana dvēsele kliedz
paraugies vai redzi asaras saltas kā sniegs
bet protams tu neklausies, tu neskaties
es šeit nēsmu vai tu tikai izliecies?
Melns un balts labs un slikts
it viss šajā pasaulē ir iedalīts
Salauzta sirds pieder pie lietas
Jo tavā sirdī man nau vietas
Tā pat kā vietas nav man pasaulē
mani neredz, nedzird, ignorē!